skaņa
skaņa -as, s.
1.parasti vsk.; fiz. Mehāniskas svārstības, kas elastīgu viļņu veidā izplatās cietā, šķidrā vai gāzveida vidē. Šādas svārstības, kas rada dzirdes sajūtas.
PiemēriSkaņas augstums.
2.Šādas svārstības, šādu svārstību kopums, kas izraisa noteiktu efektu maņu orgānos, uztverē.
PiemēriSpalga skaņa.
Stabili vārdu savienojumiApakšējā skaņa. Augšējā skaņa. Laba skaņa.
2.1.ģen.: skaņu, arī skaņas, adj. nozīmē Tāds, kas balstās uz šādu svārstību izmantošanu. Tāds, kurā kādu sastāvdaļu, elementu veido šādas svārstības.
PiemēriSkaņu valoda.
Stabili vārdu savienojumiSkaņu kino. Skaņu māksla.
2.2.val. Skaņu valodas vismazākā akustiski artikulārā vienība ar valodas tradīcijas noteiktām fizikālajām īpašībām.
PiemēriValodas skaņu klasifikācija.
Stabili vārdu savienojumiSkaņas kvalitāte. Skaņu (arī fonēmu) mija.
2.3.pārn. Satura, formas īpatnību kopums (piemēram, tekstā, mākslas darbā). Arī noskaņa.
Piemēri..[rakstnieka] stāstījums ir nepretenciozs, vienkāršs, tam uzticamies. Tikai pavisam retos gadījumos šai ziņā negribas ar autoru būt īsti vienis pratis un liekas, ka romānā ienākušas nevēlamas skaņas.
Avoti: 7-1. sējums