skopums
skopums -a, v.; parasti vsk.
1.Psihes, personības īpašība, kurai raksturīga tieksme pašmērķīgi saglabāt un vairot savu mantu, īpašumu.
PiemēriKapteinis Bērziņš - kas gan nepazīst viņa badīgo dabu! Komandu viņš baroja ar sapuvušu gaļu un reņģēm, pats ostās gāja kājām visās darīšanās.. Par Bērziņa skopumu stāstīja anekdotes.
- Kapteinis Bērziņš - kas gan nepazīst viņa badīgo dabu! Komandu viņš baroja ar sapuvušu gaļu un reņģēm, pats ostās gāja kājām visās darīšanās.. Par Bērziņa skopumu stāstīja anekdotes.
- ..skopums arī šoreiz neļāva Pīlmanim svaidīties ar labu mantu.
- ..krusttēvs bija aizkaitinājis ar savu pārliecīgo skopumu, jo nedeva naudas pat priekš sērkociņiem..
2.Vispārināta īpašība → skops2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriAugsnes skopums.
- Augsnes skopums.
3.Vispārināta īpašība → skops3, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriRakstniece ir ļoti taupīga, pat skopa, vārdos un visos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļos. Šis lietišķais skopums un ekonomija tad arī ļauj rakstniecei sasprindzināt romānu darbību..
- Rakstniece ir ļoti taupīga, pat skopa, vārdos un visos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļos. Šis lietišķais skopums un ekonomija tad arī ļauj rakstniecei sasprindzināt romānu darbību..
- «Ceriņzars» [dzejoļu krājums] ir.. izteiksmes skopumā veidots mākslinieka personības lakonisks portrets.
- Pazīstu sava tēva skopumu valodā, saprotu, par ko viņš runājis ar mežzini..
Avoti: 7-1. sējums