skurbināt
skurbināt parasti 3. pers., -ina, pag. -ināja; trans.
1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) skurbst (1). Reibināt (1).
PiemēriIevu smarža skurbina gājējus.
- Ievu smarža skurbina gājējus.
1.1.intrans.
PiemēriPaštaisīts vīns skurbina.
- Paštaisīts vīns skurbina.
- Skurbināja smagā sveķu smarža.
- ..pavasara novakares skurbinoši smaržoja pēc kūstošas zemes un asnu nemiera..
- ..Un tava elpa uz vaiga - Tik skurbinoša, tik salda...
- Brīnums, kā reibināt var un skurbināt Parasts ūdens Daugavas lejā!
2.Būt par cēloni tam, ka (kāds) skurbst (2). Reibināt (2).
PiemēriUzvara skurbina sportistu.
- Uzvara skurbina sportistu.
2.1.intrans.
PiemēriViņam blakus guļ zaļokšņa četru bērnu māte. Šī apziņa savdabīgi skurbina. Viņa ir auglīga un stipra, bet viņš viņas vīrs.
- Viņam blakus guļ zaļokšņa četru bērnu māte. Šī apziņa savdabīgi skurbina. Viņa ir auglīga un stipra, bet viņš viņas vīrs.
- Reizēm, uztrūcies no skurbinoša sapņa, Pēteris nevarēja aizmigt līdz rītam..
Avoti: 7-1. sējums