skurbt
skurbt skurbstu, skurbsti, skurbst, pag. skurbu; intrans.
1.Kļūt tādam, kas uz laiku zaudē apziņas skaidrību (parasti alkoholisku vielu, arī smaržu iedarbībā); reibt1.
PiemēriSkurbt no vīna.
- Skurbt no vīna.
- ..pļavas vizmoja ar spožiem paliem Un zemes smarža katram lika skurbt..
- Apskurbs no kastaņām ļaudis, Vēlāk no jasmīniem skurbs.
- pārn. Tu jaunība! Kā spēju tevi pārdot Un palikt viens, un savās sāpēs skurbt?
- pārn. Rīgas ielās smaržoja liepas. Pilsēta skurba tveicē.
- pārn. Putni lēkāja pa zariem, skurbdami paši no sava skaļuma.
2.Jūsmot, aizmirsties, patīkami pārdzīvot. Reibt (2).
PiemēriViņš pacēla Anitu uz rokām un skaļi iesmējās, skurbdams no laimes..
- Viņš pacēla Anitu uz rokām un skaļi iesmējās, skurbdams no laimes..
Stabili vārdu savienojumiGalva skurbst (biežāk reibst).
- Galva skurbst (biežāk reibst) — 1. Saka, ja cilvēks reibst (piemēram, no alkoholiskām vielām, smaržas, sitiena).2. Saka, ja cilvēks izjūt kāda psihiska vai fizioloģiska stāvokļa iedarbību.
Avoti: 7-1. sējums