slēpties
slēpties slēpjos, slēpies, slēpjas, pag. slēpos; refl.
1.Censties novietoties tā, lai citi nevar saskatīt, arī atrast.
PiemēriSlēpties aizdurvē.
1.1.Meklēt (kur) patvērumu, censties izsargāties (no kā).
PiemēriSlēpties no krusas zem jumta.
1.2.Vairīties (no kā bīstama, nevēlama), parasti ilgstoši, atrodoties slepenā vietā, cenšoties palikt nepamanītam, nepazītam.
Piemēri«Andrejs Silenieks tad pārgāja konspiratīvā dzīvoklī,» Žuburs teica. «Viņam vajadzēja slēpties, jo viņu jau meklēja pa visām malām.»
1.3.pārn. Būt nesaskatāmam vai vāji saskatāmam, kam citam atrodoties visapkārt vai priekšā.
Piemēri..acis [Māriņai] bija lielas un pelēkas, bet dziļi slēpās zem plakstiņiem.
2.Ar maldinošu izturēšanos, rīcību, runu censties neizpaust, nerādīt (piemēram, savu būtību, psihisko stāvokli, attieksmi).
Piemēri..ārsti pameta skatu uz Egles ģīmetni, kur viņš bija redzams ar savu parasto, nevis greizo smaidu, aiz kura parasti slēpās dzīves pēdējos mēnešos.
2.1.pārn. Ārēji, arī tieši neizpausties. Būt nojaušamam (pēc kādām pazīmēm).
PiemēriDusmas tajās [Vanaga] acīs, tās nebij pret viņu [Lienu], un bez tām tur vēl slēpās dziļas, dziļas sāpes.
3.parasti 3. pers. Būt neatklātam, neizzinātam, neapgūtam (parasti par parādībām dabā); atrasties grūti pieejamā, sasniedzamā vietā.
PiemēriVai Latvijā bez skaita nebij pauguru, kuros visos slēpās māls.
Stabili vārdu savienojumiSlēpties zem maskas.
Avoti: 7-1. sējums