sloksne
sloksne -es, dsk. ģen. -šņu, s.
1.Gara, samērā šaura (kāda materiāla, piemēram, metāla, ādas, koksnes) plāksne.
PiemēriĀdas sloksne.
- Ādas sloksne.
- Auduma sloksne.
- Skārda sloksne.
- Sagriezt linoleju sloksnēs.
- Finiera sloksne.
- Zāģus izgatavo no cieta tērauda sloksnes, vienā pusē izveidojot zobus.
- Uz pīta ķeblīša sēž pats meistars, baltajām kārklu klūdziņām ass nazis atšķeļ apbrīnojami gludas un vienādas sloksnes, kas ir tik lokanas kā siksnas strēmeles.
- Spēcīgai eglei nošķelta puse, bet atlikušajam stumbram norauta.. mizas sloksne līdz pašai zemei.
1.1.ģen.: slokšņu, adj. nozīmē. Tāds, kas sastāv, ir veidots no divām vai vairākām kāda materiāla plāksnēm, arī kārtām.
PiemēriSlokšņu atspere.
- Slokšņu atspere.
- Slokšņu grīda.
- Ledus kušanas ūdeņi.. nogulsnēja ūdeņu duļķus.., tā radot biezus kārtainā jeb slokšņu māla nogulumus..
1.2.Gara, samērā šaura (piemēram, virsmas, teritorijas, arī priekšmeta) daļa, kura atšķiras no tā, kas atrodas tai blakus, parasti no (virsmas, teritorijas, arī priekšmeta) pārējām daļām.
PiemēriUzartas zemes sloksne.
- Uzartas zemes sloksne.
- Priežu jaunaudzes sloksnes.
- Žanis.. snauduļoja, un es ļāvu mašīnai bez steigas slīdēt pa gludo asfalta sloksni..
- Tīrumi abpusēji ceļam nolaidās līdz mitras pļavas sloksnei, kas jostveidīgi gulēja starp mežu un laukiem..
- ..aiz tā [traktora] paliek sloksne melnas, valganas zemes..
Avoti: 7-1. sējums