smaidīt
smaidīt -u, -i, -a, pag. -īju; intrans.
1.Radīt sēļos daļās (lūpās, vaigos, acīs) raksturīgas kustības, raksturīgu izteiksmi, ko izraisa tieksme smieties, piemēram, aiz prieka, labsajūtas, laipnības.
PiemēriSirsnīgi smaidīt.
Stabili vārdu savienojumiLaime smaida (arī stāv klāt).
1.1.trans.
PiemēriUn Rūsas Lūcija smaida savu silto un mīlīgo smaidu, kas dara viņas seju neparasti skaistu.
1.2.Būt tādam, kura izteiksme ir saistīta ar smaidu (parasti par seju, acīm).
PiemēriAnnele ieplēta acis, cik vien jaudāja, un redzēja tēva smaidošo, gaišo seju.
Avoti: 7-2. sējums