smaidīt
smaidīt -u, -i, -a, pag. -īju; intrans.
1.Radīt sēļos daļās (lūpās, vaigos, acīs) raksturīgas kustības, raksturīgu izteiksmi, ko izraisa tieksme smieties, piemēram, aiz prieka, labsajūtas, laipnības.
PiemēriSirsnīgi smaidīt.
- Sirsnīgi smaidīt.
- Mīļi smaidīt.
- Smaidīt aiz laimes.
- Smaidīt draugam.
- Bet apkārt skan tik sirsnīgi smiekli, ka pilnīgi pret paša gribu arī Andris sāk smaidīt, un tad jau viņš skaļi smejas..
- Hertas sejā jauta vieglu smaidu. Cilvēki smaida aiz prieka, aiz lepnuma, aiz pašapziņas, par jocīgu gadījumu.
- Viga: Katru dienu nevar smaidīt. - Piķurgs: Tā gan ir. Bet, kamēr cilvēks jauns, viņam vajag smaidīt - arī bēdās. Paskaties, es jau esmu vecs, bet es arī smaidu.
- Arī es saldi smaidīju, bet tas bija cirtiens pret cirtienu. Un Laubes kungs to saprata.
- pārn. Saule spoguļojas strauta ūdeņos un smaida.
Stabili vārdu savienojumiLaime smaida (arī stāv klāt).
- Laime smaida (arī stāv klāt) idioma — Saka, ja veicas, laimējas.
- Smaida kā pilns mēness sar. — Saka par tādu, kam ir plats, arī labsirdīgs smaids.
- Smaidīt caur asarām — Smaidīt raudot.
1.1.trans.
PiemēriUn Rūsas Lūcija smaida savu silto un mīlīgo smaidu, kas dara viņas seju neparasti skaistu.
- Un Rūsas Lūcija smaida savu silto un mīlīgo smaidu, kas dara viņas seju neparasti skaistu.
- Cik maz mums vajadzīgs, cik maz: īstā reizē pateikta vārda, īstā vietā smaidīta smaida..
1.2.Būt tādam, kura izteiksme ir saistīta ar smaidu (parasti par seju, acīm).
PiemēriAnnele ieplēta acis, cik vien jaudāja, un redzēja tēva smaidošo, gaišo seju.
- Annele ieplēta acis, cik vien jaudāja, un redzēja tēva smaidošo, gaišo seju.
- Un viņam nezin kādēļ kļūst ļoti žēl, ka rīta pusē, tajā īsajā, sirsnīgajā atklātības brīdī, kad tik jauki smaidīja Solveigas acis, viņš neatrada vārdus, ar ko tai atbildēt.
- Nora pagrieza galvu. Smaids viņas sejā neizzuda uzreiz. Mirkli vēl smaidīja acis un lūpas. Tad tikai lūpas.
- pārn. Lūk, uz tava galda kautri smaida zilo vizbuļu acis..
Avoti: 7-2. sējums