smilkstēt
smilkstēt smilkstu, smilksti, smilkst, pag. smilkstēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt raksturīgas augstas, paklusas, stieptas balss skaņas (parasti par suni).
Piemēri..tikko Kārlis suni pasauca, tas metās viņam klāt, smilkstēja, kauca, luncinājās un gribēja nolaizīt seju.
2.parasti 3. pers. Radīt augstas, paklusas, stieptas skaņas (piemēram par vēju). Atskanēt šādām skaņām.
PiemēriĀrā puteņo, smilkst asais jūras vējš..
2.1.Par priekšmetiem, ierīcēm u. tml.
PiemēriVarēja dzirdēt,.. ka pa ielu smilkst ragavu slieces un sprauslā zirgi.
2.2.Par lodēm, šāviņiem lidojumā.
PiemēriSkaidri dzirdēju, kā lodes šņākdamas lido gar ausīm un, skaļi smilkstēdamas, ieurbjas dēļos...
3.sar.; niev. Paklusi, žēlabaini raudāt. Arī gausties, žēloties, žēlabaini lūgt.
Piemēri«Negaidi, ka es pie tava kapa smilkstēšu,».. vīrietis.. šļupstēja.
4.parasti 3. pers.; pareti Smelgt1.
Piemēri..zobs, drusku pieklusis, tomēr joprojām nepatīkami smilkst.
Avoti: 7-2. sējums