smīkņāt
smīkņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.; niev.
Smīnēt.
PiemēriTad viņu [iedzērušo] pārņem vēlēšanās uzdziedāt, un viņš arī uzdzied, likdams nedrošās kājas marša taktī. Pretimnācēji smīkņā..
- Tad viņu [iedzērušo] pārņem vēlēšanās uzdziedāt, un viņš arī uzdzied, likdams nedrošās kājas marša taktī. Pretimnācēji smīkņā..
- Madara komandas biedri klausījās nenovīdīgajās runās, smīkņādami miedza acis un kasīja pazodes. «Sievu tērgas,» likās, teica viņu nicīgi savilktās lūpas.
- Toreiz viņas bērni vēl bija mazi un viens otrs skeptiķis smīkņāja, redzot, kā visa ģimene svētdienās dodas pārgājienos, uz izstādēm, teātra izrādēm..
Avoti: 7-2. sējums