smīkņa
smīkņa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; niev.
Cilvēks, kura attieksme (pret kādu, ko) ir nicīga, nievīga, izsmējīga.
Piemēri..Mārtiņonkulis drīzāk gan miesās bija pasauss un arī krietni gados, bet tomēr raksturā drīzāk smējējs, nevis smīkņā.
Avoti: 7-2. sējums