spītība
spītība -as, s.; parasti vsk.
1.Psihes, rakstura, personības īpašība, kas izpaužas apzinātā, nepiekāpīgā izturēšanās, rīcības veidā, kurš krasi atšķiras no (kāda) vēlēšanās, norādījumiem, uzskatiem un kura mērķis parasti ir (tam) kaitēt, nodarīt ko nevēlamu.
PiemēriViņam piemita ne vien fiziskais [spēks], bet arī gribasspēks, ko varēja saukt arī par spītību un stūrgalvību, ja viņš ko bija ieņēmis galvā.
- Viņam piemita ne vien fiziskais [spēks], bet arī gribasspēks, ko varēja saukt arī par spītību un stūrgalvību, ja viņš ko bija ieņēmis galvā.
- Viktorija aiz spītības vairākas reizes aizbēga no mājām, dienām īga un spurojās, nereti prasīdama no citiem kaut ko gluži neiespējamu.
- ..dziļas grumbas ap lūpu kaktiņiem uz leju, bet visasākā - šķērsu pāri pierei spītības grumba, kas sašķeļ seju it kā divās daļās.
2.Vispārināta īpašība → spītīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriReizēm meitenei uzplūdo neapmierinājuma un spītības vilnis: tīšu pratu gribas darīt kaut ko tādu, lai citi sāktu kliegt, rāties.
- Reizēm meitenei uzplūdo neapmierinājuma un spītības vilnis: tīšu pratu gribas darīt kaut ko tādu, lai citi sāktu kliegt, rāties.
- Ar sīkstu spītību vīriem strādājot, Iecavas smilšainie pauguri un purvainās ielejas pārvērstas auglīgos tīrumos..
- Par padevību kunga gribai cūkas ne domāt nedomāja.. Tādu stūrgalvību un spītību no nejēgas lopiem viņš [barons] vēl nebija piedzīvojis..
- pārn. Parastā pļavmalē Parasta vīgrieze Paceļ pret vareno rudeni spēkā un spītībā saspringtas Sēklu dūrītes.
Avoti: 7-2. sējums