spīts
spīts -a, v.
spīts spīts, dsk. ģen. spīšu, s.
1.Psihes, rakstura, personības īpašība, kas izpaužas apzinātā, nepiekāpīgā izturēšanās, rīcības veidā, kurš krasi atšķiras no (kāda) vēlēšanās, norādījumiem, uzskatiem un kura mērķis parasti ir (tam) kaitēt, nodarīt ko nevēlamu. Spītība (1).
PiemēriSpīts, jā, spītīgs viņš ir, bet - spīts jau ir tikai sekas. Kur cēlonis?
2.Izturēšanās, rīcība, kura krasi atšķiras no (kāda) vēlēšanās, norādījumiem, uzskatiem un kuras mērķis parasti ir (tam) kaitēt, nodarīt ko nevēlamu. Psihisks stāvoklis, kas izpaužas šādā izturēšanās, rīcības veidā.
PiemēriMāte saslējusies spītā. Madis labi zina šo viņas sasliešanos. Tādos brīžos viņa izskatās reizē pēc raganas, karalienes un taisnības pravietes.
2.1.Dzīvnieka nepakļāvība cilvēka gribai, rīkojumiem.
Piemēri..zirgs, stallī nostāvējies ābolainis [ābolains zirgs], satrūkās, sacirtās spītā un aizlēkšoja no kalna, kamanas mētādams..
2.2.pārn. Spēja pretoties nevēlamu (piemēram, vides) apstākļu ietekmei.
PiemēriKam, irbeņoga apledotā, tev šāda lepna, barga spīts?
Stabili vārdu savienojumiKā par spīti. Par spīti.
Avoti: 7-2. sējums