spīvums
spīvums -a, v.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → spīvs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Piemēri«..visu nevajag vērtēt tikai rubļos.» Viņš pats nesaprata, kur rodas šis spīvums, šī žults, kas tagad lauzās uz āru, bet citādi nebija iespējams..
- «..visu nevajag vērtēt tikai rubļos.» Viņš pats nesaprata, kur rodas šis spīvums, šī žults, kas tagad lauzās uz āru, bet citādi nebija iespējams..
- Riharda acīs uzplaiksni dzēlīgs spīvums..
- Ja sacītu, ka no šī brīža es domāju tikai par mātes vārdiem, ka tie man nedeva miera, iededza krūtīs naida spīvumu un tā joprojām, tad tie būtu meli.
- pārn. Ar neizprotamu spīvumu vēl turējās Piektais latviešu strēlnieku varoņpulks, kurš savu rūdījumu bija guvis nesenajās kaujās pie Mazās Juglas.
2.Vispārināta īpašība → spīvs2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriRudens vēju spīvumā lepni putodama, viņam pretī šalca jūra.
- Rudens vēju spīvumā lepni putodama, viņam pretī šalca jūra.
- Vel dažus mirkļus atpakaļ Valdis gaidīja šīs asaras, cerēja, ka vētras spīvums salieks meitenes šauros plecus, tagad viņš kaunējās pats savu domu.
Avoti: 7-2. sējums