splīnīgs
splīnīgs -ais; s. -a, -ā
splīnīgi apst.
1.Iedomīgs, untumains, ārišķīgs (par cilvēku). Arī īgns, sapīcis.
PiemēriStūrmani viņš uzskatīja par gudru cilvēku, tiesa, mazliet gan tā kā splīnīgu, sevī noslēgtu, bet, acīm redzot, daudz piedzīvojušu..
- Stūrmani viņš uzskatīja par gudru cilvēku, tiesa, mazliet gan tā kā splīnīgu, sevī noslēgtu, bet, acīm redzot, daudz piedzīvojušu..
- Meitene, kaut nedaudz splīnīga, bija tīkama, un Krišs negribēja viņai radīt nepatikšanas.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriTā nebija pārvaldnieka lācīgā gaita, oficiera asais, splīnīgais solis. Tomanis nāca viegli un nemānāmi kā pati mūzika.
- Tā nebija pārvaldnieka lācīgā gaita, oficiera asais, splīnīgais solis. Tomanis nāca viegli un nemānāmi kā pati mūzika.
- Sava splīnīga rakstura dēļ Viktorija gan piedzīvoja nepatikšanas, bet savā veidā arī labāk iepazina dzīves grūtības.
- «Man vēl jāmācās. Un vispār... es šovakar braukšu uz kino.» Tas iznāca auksti un pat splīnīgi.
Avoti: 7-2. sējums