spļaut
spļaut spļauju, spļauj, spļauj, pag. spļāvu; intrans.
1.Strauji virzīt ārā no mutes, parasti siekalas, krēpas.
PiemēriPavasarī viņš reižu reizēm iznāca ārā no smēdes, pieķērās pie žoga un dažreiz it ilgi klepoja un spļāva.
- Pavasarī viņš reižu reizēm iznāca ārā no smēdes, pieķērās pie žoga un dažreiz it ilgi klepoja un spļāva.
- Maigonis [zēns] pakasīja pakausi un nospļāvās. Tik tālu un tik precīzi spļaut prata tikai viņš vienīgais.
- Pirms pāris mēnešiem, kad kāds vīrietis mēģināja meiteni ķircināt, Alīna spļāva viņam un nosauca par muļķi. Nelīdzēja sukas. Mazā palika pie sava..
Stabili vārdu savienojumiSpļaut acīs (arī sejā). Spļaut virsū (arī uz ko).
- Spļaut acīs (arī sejā) sar. — Atklāti teikt ko nievājošu, nicinošu.
- Spļaut virsū (arī uz ko) idioma — sar. Neievērot ko, arī izturēties nicinoši, aizvainojoši pret ko.
1.1.trans. Strauji virzīt ārā no mutes (piemēram, siekalas, krēpas, nevēlamus priekšmetus, vielas).
PiemēriPuika, atzvēlies uz tahtas, ar pilnu bļodu sulīgu, sārtu plūmju, laiski katru izgaršodams, spļāva kauliņus pāri istabai..
- Puika, atzvēlies uz tahtas, ar pilnu bļodu sulīgu, sārtu plūmju, laiski katru izgaršodams, spļāva kauliņus pāri istabai..
- ..drīz pēc dēla nāves Ūdru Jānis sāka spļaut asinis un neglābjami izdila..
- ..No ārdiem [linus] gāza viens, cits ārā nesa Un melnus putekļus vien spļāva..
- Ej nost zirgam no galvas, kad tas putas no mutes spļauj un pakaviem zemi kārpa!
- pārn. Mindaugs: Nupat Vaišvils, kas reiz bija mans dēls, aizgāja kā naidnieks, lamas un lāstus spļaudams.
- pārn. Pametis skatienu uz bisi tēva plecā, Uldis saprata, ka arī šis ierocis spļāvis uguni uz nīstajiem naidniekiem.
- pārn. Bet priekšā, Pavasara muižā, Kur kokus plosa rudens vēji, Trīs smagie vācu ložmetēji spļauj nāvi..
Stabili vārdu savienojumi
- Spļaut baltu (arī (zili) melnu, arī zilu (un melnu), arī (zilu) uguni) sar. — Būt ļoti dusmīgam.
- Spļaut piķi un zēveli, retāk spļaut zēveli sar. — Būt neapmierinātam, sašutušam.
Avoti: 7-2. sējums