spļaudīties
spļaudīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Vairākkārt spļaut. Spļaudīt.
PiemēriPagalam mierīgs bij palicis [slimnieks], ne vairs klepoja, ne spļaudījās..
- Pagalam mierīgs bij palicis [slimnieks], ne vairs klepoja, ne spļaudījās..
- Mute vienmēr pietecēja siekalām, viņam vajadzēja bieži spļaudīties. Jūras slimība mācās virsū.
- No cepļa nokāpis, deģis ilgi slaucīja sviedrus, spļaudījās un smagi pūta.
1.1.pārn.; sar. Paust neapmierinātību.
PiemēriTas [patricieša dēls].. dzelzceļa vilciena otrās klases vagonā zobojies par mūsu dziedāšanas svētkiem, spļaudījies par jauno latviešu inteliģenci un labākām famīlijām..
- Tas [patricieša dēls].. dzelzceļa vilciena otrās klases vagonā zobojies par mūsu dziedāšanas svētkiem, spļaudījies par jauno latviešu inteliģenci un labākām famīlijām..
- «Es pats pie Ješkas [kapteiņa] neesmu braucis, zinu tikai, ka vīri viņam mainās un aiziedami nikni spļaudās.»
Avoti: 7-2. sējums