sprikstēt
sprikstēt sprikstu, spriksti, sprikst, pag. sprikstēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Kļūt tādam, kurā temperatūras maiņu iedarbībā plīst nelieli šķidruma, gāzes veidojumi, izdalās mazas vielas daļiņas un rodas īslaicīgs, ass, pakluss troksnis (par priekšmetiem, vielām u. tml.). Arī sprēgāt2.
PiemēriPriedes pagalītes degot jautri sprikstēja..
1.1.Strauji atdaloties (no kā), kliedēties (par sīkām vielas daļiņām, sīkiem priekšmetiem u. tml.).
PiemēriTur [pirtī] stāvēja slaids, muskuļots jauneklis,.. tas.. plaukšķināja pa krūtīm tā, ka sīki ūdens pilieni sprikstēja uz visām pusēm.
1.2.Kļūt tādam, no kura izdalās ogļskābes gāze (par dzērienu). Dzirkstēt (2).
PiemēriŠampanietis tomēr labi sprikstēja un garajās cilindrveida glāzēs cēlās uz augšu..
2.parasti 3. pers. Radīt īslaicīgu, asu, paklusu troksni (par ko sīku, kas tiek spiests, lauzts, arī atsitas pret ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriSniegam trausli zem soļiem sprikstot, steidzās dāmas un kungi..
3.Dedzīgi paust savas jūtas. Arī sprēgāt3.
PiemēriSpīdola: Kāda [Laimdota] auksta un garlaicīga, un stīva - Ne sprikst, ne kvēl, ne glaima, ne spīva!
3.1.Risināties viegli, raiti (piemēram, par runu). Spilgti izpausties (par psihisku stāvokli).
PiemēriImpulsīvs, sprikstošs dialogs ir.. Upīša komēdijās pilnā mērā.
3.2.Būt kustīgam, arī mirdzošam (par acīm, skatienu).
PiemēriSarmītes vaigi bija piesarkuši. Acis tā vien sprikstēja uz visām pusēm.
Avoti: 7-2. sējums