spītēties
spītēties -ējos, -ējies, -ējas, pag. -ējos; refl.
1.Kļūt, arī būt spītīgam (parasti attiecībās ar kādu).
PiemēriKad Viesturu pie mums atveda, viņš bija kā zvērēns, pavisam grūti novaldāms. Spītējās, meloja un visus pārējos audzēkņus.. centās iekaustīt.
- Kad Viesturu pie mums atveda, viņš bija kā zvērēns, pavisam grūti novaldāms. Spītējās, meloja un visus pārējos audzēkņus.. centās iekaustīt.
- Šeples kundze: Vurma kungs, jums nevajadzētu spītēties, ja Ruta jūs tik laipni uzrunā!
- pārn. «Kad zobi ir ciet, tad viņš [mirējs] spītējas, lai dvēsele netiek laukā.»
- pārn. Amata spītējas, airētāji spītē pretī. Lietus un puteņa pārplūdinātajā Amatā netrūka nekā no sezonas pirmā slaloma spraiguma.
1.1.Nepakļauties cilvēka gribai, rīkojumiem (par dzīvniekiem).
PiemēriTais brīžos, kad Brūnaļa spītēdamās apstājās, apstājās arī Ferdinands. Ilgi viņš cīnījās ar niķīgo lopu..
- Tais brīžos, kad Brūnaļa spītēdamās apstājās, apstājās arī Ferdinands. Ilgi viņš cīnījās ar niķīgo lopu..
Avoti: 7-2. sējums