spītība
spītība -as, s.; parasti vsk.
1.Psihes, rakstura, personības īpašība, kas izpaužas apzinātā, nepiekāpīgā izturēšanās, rīcības veidā, kurš krasi atšķiras no (kāda) vēlēšanās, norādījumiem, uzskatiem un kura mērķis parasti ir (tam) kaitēt, nodarīt ko nevēlamu.
PiemēriViņam piemita ne vien fiziskais [spēks], bet arī gribasspēks, ko varēja saukt arī par spītību un stūrgalvību, ja viņš ko bija ieņēmis galvā.
2.Vispārināta īpašība → spītīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriReizēm meitenei uzplūdo neapmierinājuma un spītības vilnis: tīšu pratu gribas darīt kaut ko tādu, lai citi sāktu kliegt, rāties.
Avoti: 7-2. sējums