stīvēt
stīvēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Ar pūlēm, grūtībām pārvietot, virzīt (piemēram, nest, vilkt, vest). Stiept (4).
Piemēri..Alise piegrieza [zirgu] tuvāk durvīm un sāka celt ārā maisus. Pirmie trīs, kas bija vezuma virs pusē, noslīdēja gar kājām uz leju pavisam viegli, bet apakšējos vajadzēja stīvēt pāri ratu skārēm.
2.Ai pūlēm, grūtībām ģērbt, vilkt (ko ciešu, šauru).
Piemēri..pakavējos ārdurvīs, rokā stīvēdams cimdu.
Avoti: 7-2. sējums