stīvēt
stīvēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Ar pūlēm, grūtībām pārvietot, virzīt (piemēram, nest, vilkt, vest). Stiept (4).
Piemēri..Alise piegrieza [zirgu] tuvāk durvīm un sāka celt ārā maisus. Pirmie trīs, kas bija vezuma virs pusē, noslīdēja gar kājām uz leju pavisam viegli, bet apakšējos vajadzēja stīvēt pāri ratu skārēm.
- ..Alise piegrieza [zirgu] tuvāk durvīm un sāka celt ārā maisus. Pirmie trīs, kas bija vezuma virs pusē, noslīdēja gar kājām uz leju pavisam viegli, bet apakšējos vajadzēja stīvēt pāri ratu skārēm.
- Vilmeris izkliedz un, paķēris abām rokām viens pats savas ragavas, stīvē tās iekšā mazajā šķūnītī..
- ..Ojārs stīvēja [iedzērušo] Jaceku uz staciju..
2.Ai pūlēm, grūtībām ģērbt, vilkt (ko ciešu, šauru).
Piemēri..pakavējos ārdurvīs, rokā stīvēdams cimdu.
- ..pakavējos ārdurvīs, rokā stīvēdams cimdu.
- Apiņjānis piecēlies stīvē sev mugurā mēteli.
- Anna stīvēja nost savu karnevāla kostīmu. Rāvējslēdzējs aizmugurē saķērās.
Avoti: 7-2. sējums