stūrēt
stūrēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Vadīt, parasti ar stūres iekārtu (transportlīdzekļa) kustību noteiktā virzienā.
PiemēriStūrēt automobili.
1.1.intrans.
PiemēriTas ir līcis, kur stūres vīrs nezina, kā stūrēt: vējš pūš no vienas puses, viļņi šļāc no pretējās..
1.2.intrans. Braukt ar transportlīdzekli, vadot ar stūri kustību noteiktā virzienā.
PiemēriŠoferi uzmanīgi stūrēja pāri pa straume sasviestajām tilta paliekām un tām virsū samestajiem upmalas kokiem..
1.3.intrans. Ieturēt, mainīt virzienu (peldot, lidojot) ar kāda ķermeņa daļu (par dzīvniekiem).
PiemēriStūrēt ar asti.
1.4.intrans., pārn.; sar. Virzīties, doties noteiktā virzienā.
Piemēri«Stūrēsim pāri uz kafē! Uzskatiet to par ielūgumu no manas puses...»
1.5.trans.; pārn.; sar. Virzīt.
Piemēri«Vai viņam bija atsevišķs dzīvoklis?» Imants saprata, ka stūrē valodas nevajadzīgā virzienā.
2.tehn. Regulēt (kā, parasti elementārdaļiņu) plūsmu.
PiemēriStūrējošais tīkliņš.
Avoti: 7-2. sējums