stabulēt
stabulēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Spēlēt stabuli (1).
Piemēri..Dzintim aizvien vairāk iepatikās stabules. Katru brīvu brīdi viņš.. stabulēja, un ar katru jaunu stabuli skaņa kļuva dzidrāka..
1.1.trans.
PiemēriViņš taču vienmēr ir stabulējis savu.. stabulīti..
1.2.trans. Atskaņot ar stabuli (1).
PiemēriStabulēt dziesmu.
1.3.pārn. Radīt skaņas, virzoties, parasti pa ko šauru (parasti par vēju).
PiemēriVējš pakšķos gaudo un smilkst, bet pussagruvušās baznīcas noteku caurulēs stabulē kā uz ērģelēm.
1.4.trans.
Piemēri..vējš stabulē griezīgas melodijas.
2.sar. Raudāt, gari stiepjot skaņas.
Piemēri..kučiera Andris.. taustīja sānus un stabulēja tik bēdīgi, it kā dievs viņu vienu pašu būtu pametis grēku plūdu briesmās.
2.1.trans.; pārn. Runāt, parasti stiepti artikulējot skaņas.
Piemēri..tūlīt arī vērās logs, un tante saldi stabulēja tumsā: «Vai, kādi labi bērni! Un visi atnākuši, nē, tavu prieku...»
Avoti: 7-2. sējums