staigulis
staigulis -ļa, v.
staigule -es, dsk. ģen. -ļu, s.; sar.; niev.
1.Cilvēks, kas bieži maina dzīves, darba vietu. Arī klaidonis.
Piemēri..mans tēvs arī šogad palika uzticīgs savai staiguļa dzīvei un pārgāja atkal uz jaunu vietu.
2.s. Prostitūta.
PiemēriSteigā [iestudējot lugas] gadījās pa anekdotiskam notikumam. Kāda aktrise pēc lugas izraksta vienas lappuses apjomā bija iecerējusi veidot jautru pārgalvīgu staiguli, bet mēģinājumā izrādījās, ka viņai jātēlo notiesātā, ko ved uz ešafotu.
Stabili vārdu savienojumiNakts staigulis.
Avoti: 7-2. sējums