staigulis
staigulis -ļa, v.
staigule -es, dsk. ģen. -ļu, s.; sar.; niev.
1.Cilvēks, kas bieži maina dzīves, darba vietu. Arī klaidonis.
Piemēri..mans tēvs arī šogad palika uzticīgs savai staiguļa dzīvei un pārgāja atkal uz jaunu vietu.
- ..mans tēvs arī šogad palika uzticīgs savai staiguļa dzīvei un pārgāja atkal uz jaunu vietu.
- Taču te nu Jankam pēkšņi šīs šaubas. Ko gan viņš ved sev līdzi? Vai šis staigulis, mīkstpēdiņš, kas četros gados izbraucis cauri gandrīz visiem Ventspils uzņēmumiem, ostā noturēsies?
- «Naktsmājas gan jums nevarēšu dot. Vai nav dzirdēts, ka tādi ceļa staiguļi, gulēdami siena šķūnī, smēķē un to nosvilina.»
- Runātājs bija kāds klaidonīgs prūsis noplukušā svārkā,.. no tiem vieglajiem pasaules staiguļiem, kas naktsmājas nemeklēja muižās, bet krogos.
2.s. Prostitūta.
PiemēriSteigā [iestudējot lugas] gadījās pa anekdotiskam notikumam. Kāda aktrise pēc lugas izraksta vienas lappuses apjomā bija iecerējusi veidot jautru pārgalvīgu staiguli, bet mēģinājumā izrādījās, ka viņai jātēlo notiesātā, ko ved uz ešafotu.
- Steigā [iestudējot lugas] gadījās pa anekdotiskam notikumam. Kāda aktrise pēc lugas izraksta vienas lappuses apjomā bija iecerējusi veidot jautru pārgalvīgu staiguli, bet mēģinājumā izrādījās, ka viņai jātēlo notiesātā, ko ved uz ešafotu.
- sal. Nakts virsū kā staigule plijas..
Stabili vārdu savienojumiNakts staigulis.
- Nakts staigulis — Cilvēks, kas vēlu vakaros, naktīs paliek ārpus mājas, parasti nododoties izpriecām.
Avoti: 7-2. sējums