strēķis
strēķis -ķa, v.; sar.
1.Iegarens (kā) krāvums. Grēda, kaudze.
PiemēriMēs paņemam no strēķa sausu malku, palasām skaidiņas, tāsis un noejam upmalā.
1.1.Virkne, rinda.
PiemēriŠaurāka asfalta strēmele nogriežas pa labi, un tālāk aiz kokiem novietojies dzelteni krāsotu ēku strēķis.
2.Laikposms.
PiemēriSkaties, vienu strēķi tīrumā ūdens par daudz, slīkstam vai nost, tad uzpūš vējš no citas puses un kalstam ārā.
2.1.Gabals (kādā platībā, ceļā u. tml.).
PiemēriLabu strēķi pagājis.
Avoti: 7-2. sējums