Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
strandēt
strandēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.; jūrn.
Nejauši (parasti vētrā) uzbraukt piekrastes sēklim, piekrastei, tikt izmestam krastā (par kuģi).
PiemēriVaronīgi cīnījies burinieks un tā deviņu vīru apkalpe, tomēr strandējis. Vētra un briesmonigi [briesmīgi] viļņu vāli norāvuši enkurus, buras saplēsuši drisku driskās un pašu atbruņoto kuģi uztriekuši sēklī.
  • Varonīgi cīnījies burinieks un tā deviņu vīru apkalpe, tomēr strandējis. Vētra un briesmonigi [briesmīgi] viļņu vāli norāvuši enkurus, buras saplēsuši drisku driskās un pašu atbruņoto kuģi uztriekuši sēklī.
  • ..netālu no Narvas vētrā strandēja divi velkoņi. Vēlāk, palīdzot igauņu kuģniecības darbiniekiem, viņi tika izglābti.
  • Miglā vairāk kuģu strandē nekā vētrā.
  • pārn. Tālbraucējs kapteinis Skrīne, personiskajā dzīvē vairākkārt strandējis jūrnieks, vēl nedomāja izmest enkuru krastā. Viņa stihija bija okeāns, komandtilts un ostas visos pasaules platuma un garuma grādos.
  • pārn. Šonakt vaidošās liepas ir klusas un strandējis sapņotājs nelād vairs dzīvi..
Avoti: 7-2. sējums