Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
strandēt
strandēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.; jūrn.
Nejauši (parasti vētrā) uzbraukt piekrastes sēklim, piekrastei, tikt izmestam krastā (par kuģi).
PiemēriVaronīgi cīnījies burinieks un tā deviņu vīru apkalpe, tomēr strandējis. Vētra un briesmonigi [briesmīgi] viļņu vāli norāvuši enkurus, buras saplēsuši drisku driskās un pašu atbruņoto kuģi uztriekuši sēklī.
Avoti: 7-2. sējums