strupceļš
strupceļš -a, v.
1.Ceļš, kas izbeidzas, neturpinās. Stāvoklis, kad tālāk nav ceļa, nav iespējams virzīties.
PiemēriMēs atrodamies jau aiz [pārbrauktuves sarga] būdas, kur strupceļā uz atkabinātas kravas lafetes stāv vecs pontiaks [automobilis]..
- Mēs atrodamies jau aiz [pārbrauktuves sarga] būdas, kur strupceļā uz atkabinātas kravas lafetes stāv vecs pontiaks [automobilis]..
- Ieskrējis strupceļā, kur izbeidzas kāpnes, Janka mēģina atraut bēniņu durvis, bet tās ir aizslēgtas.
- Aivars pierāpoja pie [mola] bluķa malas un - sastinga. Visapkārt rēgojās vienīgi platas, dziļas spraugas. Strupceļš!
- pārn. ..cilvēks gāja un turpina, iet nevis pa sevis augšupcelšanas ceļu, bet arvien mežonīgāk auļo uz priekšu tehnizācijas un tehnokrātijas strupceļā.
2.Sarežģīta situācija, kurā vairs nav iespējams līdzšinējā veidā ko darīt, rīkoties.
Piemēri..Lieknis nonācis strupceļā un saviem spēkiem vien vairs laikam nespēj saturēt savu irstošo dzīvi, vērst uz labo pusi.
- ..Lieknis nonācis strupceļā un saviem spēkiem vien vairs laikam nespēj saturēt savu irstošo dzīvi, vērst uz labo pusi.
- Toreiz viņas dzīve šķita iekļuvusi strupceļā. Bet milzīgais, neizprotamais notikumu plūdums tāpēc neapstājās.
Stabili vārdu savienojumi(Ie)dzīt strupceļā (arī sprukās sar.).
- (Ie)dzīt strupceļā (arī sprukās sar.) idioma — Panākt, arī būt par cēloni, ka (kāds) nonāk bezizejas stāvoklī.
Avoti: 7-2. sējums