strupceļš
strupceļš -a, v.
1.Ceļš, kas izbeidzas, neturpinās. Stāvoklis, kad tālāk nav ceļa, nav iespējams virzīties.
PiemēriMēs atrodamies jau aiz [pārbrauktuves sarga] būdas, kur strupceļā uz atkabinātas kravas lafetes stāv vecs pontiaks [automobilis]..
2.Sarežģīta situācija, kurā vairs nav iespējams līdzšinējā veidā ko darīt, rīkoties.
Piemēri..Lieknis nonācis strupceļā un saviem spēkiem vien vairs laikam nespēj saturēt savu irstošo dzīvi, vērst uz labo pusi.
Stabili vārdu savienojumi(Ie)dzīt strupceļā (arī sprukās sar.).
Avoti: 7-2. sējums