stāja
stāja -as, s.
1.Dabiskais, parasti vertikālais, ķermeņa stāvoklis balstā uz kājām. Noteikts ķermeņa stāvoklis, kas ir saistīts ar kādas darbības veikšanu.
PiemēriNormāla stāja.
- Normāla stāja.
- Nepareiza stāja.
- Miera stāja.
- Pēdas velve balstās pret zemi, nepieskaroties tai ar pēdas iekšējo malu. Tāda pēdas uzbūve izveidojusies sakarā ar cilvēka vertikālo stāju.
- ..skolotāja Mārtinsone, slaida sieviete sirmiem matiem, staltu, neatkarīgu stāju.
- Mednieka stājai ir ļoti svarīga nozīme precīzā šaušanā ar medību bisi.. Visizdevīgāk ir stāvēt puspagriezienā ar kreiso plecu šaušanas virzienā, kreiso kāju stingri balstot uz zemes..
- «Ir maza runāšana!» Ilmārs nostājās priekšā. «Liec mierā to meiteni!» Viņš ieņēma stāju, gaidīja sitienu..
2.Noteikts izturēšanās veids (attieksmē pret ko). Arī nostāja.
PiemēriNevainojama sabiedriskā stāja.
- Nevainojama sabiedriskā stāja.
- Politiskā stāja.
- Meta apskauda Ludmilas Armanes stāju. Vienmēr savaldīga, vēsa un noteikta.
- Domādams par audzēkņu fizisko gatavību, [treneris] Ventnieks bija aizmirsis, ka jāveido arī viņu morālā stāja - vīrišķība, pienākuma apziņa, neatlaidība ikdienas uzdevumu veikšanā.
3.parasti vsk. Pārtraukums (kādā darbībā, procesā u. tml.). Apstāja.
PiemēriLietus līst bez stājas.
- Lietus līst bez stājas.
- ..nav stājas gadu steigai un laika ritēšanai.
- ..Linde aizsteidzās uz maltuvi. Tur bez stājas griezās smagie akmeņi..
- Te cilvēks - tur bite un tārpiņš, tur vējamāte, pērkons un saule - visi tek, visi rosās bez stājas.
Avoti: 7-2. sējums