stūrgalvīgs
stūrgalvīgs -ais; s. -a, -ā
stūrgalvīgi apst.
1.Ietiepīgs, nepiekāpīgs (par cilvēkiem).
PiemēriStūrgalvīgs bērns.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriStūrgalvīga izturēšanās.
1.2.Tāds, kas nemaina savu izturēšanās veidu (parasti pretēji cilvēka gribai) — par dzīvniekiem. Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
PiemēriZostēviņš kļuva vēl stūrgalvīgāks: bieži izstiepa pret mani kaklu un šņāca.
1.3.pārn. Tāds, kas (kādā laikposmā) nemainās, nepakļaujas kādai iedarbībai (par priekšmetiem, parādībām, norisēm u. tml.).
Piemēri..Plosīja drudzis, kad vakarā slepus Iemetās pakrūtē stūrgalvīgs klepus.
Avoti: 7-2. sējums