svētīgs
svētīgs -ais; s. -a, -ā
svētīgi apst.
1.rel., mit. Tāds, kas ir ieguvis svētību (1). Saistīts ar svētību (1), tai raksturīgs.
PiemēriSvētīgs cilvēks.
- Svētīgs cilvēks.
- ..beidzamos maksājumus.. bija nobeidzis jau tagadējā [saimnieka] tēvs īsi pirms savas svētīgās nāves..
2.Tāds, no kā rodas labums. Tāds, kas ir noderīgs.
PiemēriSvētīgs pasākums.
- Svētīgs pasākums.
- Svētīgas pārrunas.
- Svētīgs lietus.
- Svētīgi strādāt.
- No visiem darbiem sēja rnan liekas vislabākais, vissvētīgākais darbs..
- ..ne jau velti gaišas galvas bija pasaulē laidušas vienu svētīgu gudrību, proti, kas otram rīksti griež, tam pašam dibens cieš.
- Māt, man iedevi dzijas kamolu, Lai es svētīgi varu Tīt un šķetināt, tīt un attīt, Lai ko vērtīgu daru!
Avoti: 7-2. sējums