svepstēt
svepstēt svepstu, svepsti, svepst, pag. svepstēju; trans.
Runāt ar pastiprinātiem trokšņa, parasti svilpjošiem, elementiem. Arī neskaidri runāt.
Piemēri«Nav labi, ja [mākslinieka] darbnīca būs blakām dzīvoklim, tas pavisam nebūs labi,» Ints svepst jau gluži nodzertā balsī.
- «Nav labi, ja [mākslinieka] darbnīca būs blakām dzīvoklim, tas pavisam nebūs labi,» Ints svepst jau gluži nodzertā balsī.
- Tā nebija stūrmaņa Bauzes balss. Svepstēja sīks cilvēciņš, glaimīgi un lūgdamies.
- «Nu sveiki, sveiki, kaimiņi!».. ar bezzobainu muti svepstēja vecais Valašiņš.
Avoti: 7-2. sējums