svētība
svētība -as, s.
1.rel., mit. Dieva vai dievu labvēlīgā ietekme, žēlastība, no dieva vai dieviem saņemtā labvēlība, laime, aizsardzība.
PiemēriDieva svētība.
1.1.Veiksme, labklājība, pārticība, kas ir iegūta ar dieva vai dievu gādību.
Piemēri..mācītājs teica kāzu galda runu. Viņš turpināja, ko laulājot nebij paguvis, un slavēja mājas svētību un turību, kas pamatojoties uz laulības dzīvi.
2.Tas, kas ir ļoti noderīgs, arī labvēlīgs (kādam, kam).
PiemēriUguns ir svētība, kas visu iznīcina un pārvērš pirmsākumā.
Stabili vārdu savienojumi(Ir) dieva svētība. Mājas svētība.
Avoti: 7-2. sējums