sūrums
sūrums -a, v.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → sūrs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriReizēm [bēglis] uzmanīgi nolauza kādu kārkla zaru un laizīja mitro koksnes virsmu zem mizas. Mutē palika sūra garša, vēlāk šis sūrums koda mēlē..
- Reizēm [bēglis] uzmanīgi nolauza kādu kārkla zaru un laizīja mitro koksnes virsmu zem mizas. Mutē palika sūra garša, vēlāk šis sūrums koda mēlē..
- Mežābeles sūrums manās lūpās, Mežābeles gaišums manās domās..
- ..oranžsārtais pīlādžogu sūrums no manas zemes pīlādžogām tek.
2.Vispārināta īpašība → sūrs2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriOgļmelnajā tumsā ložņāja drēgnums un pavarda dūmu sūrums.
- Ogļmelnajā tumsā ložņāja drēgnums un pavarda dūmu sūrums.
3.Vispārināta īpašība → sūrs3, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriDzīves sūrums.
- Dzīves sūrums.
- Bēdu sūrums.
- ..domu un atmiņu svilinošais sūrums joprojām neļāva Dīriķim gulēt.
- «Ei, Maur, vai tu esi pārgājis uz invalīdu komandu?» Viņš izlikās nedzirdam un sūrumu norija..
- «Attopies jel,» Rūdis sapurināja viņu aiz pleca. «Sūrums tevī sakāpis, laikam pati neapjēdz, ko runā!»
Avoti: 7-2. sējums