tavs
tavs -a, v.
tava -as, s.; pieder. vietn.
1.Tāds, kas pieder, piemīt ar «tu» uzrunātajam.
PiemēriTavs dzīvoklis.
- Tavs dzīvoklis.
- Tava kāja.
- Tavs mūžs.
- «..tu varbūt domā, ka tava ir tikai šī mašīna un glaunais uzvalks, kas tev mugurā..?»
- Un es vairs nevaru atrast, kurš starp tiem siltumiem - tavs.
- pārn. ..Ak, dzimtene, tu zeme jaukā, Man patīk tava valoda.
Stabili vārdu savienojumiTavā laikā.
- Tavā laikā — Uzrunātās personas dzīves laikā, darbības posmā.
1.1.Tāds, kas ir saistīts ar uzrunāto personu, tāds, kas attiecas uz uzrunāto. Tāds, kas izriet no uzrunātā.
PiemēriTavs tēvs.
- Tavs tēvs.
- Tavs darbs.
- Tavs prieks.
- Tava dzimtene.
- «Vai tā mazā meitenīte, kas tur tup augšā [uz vezuma], ir tā tava Annele?» - «Tā jau ir,» tēvs atbild..
- Krustiņš: Tev, mans parāds tak nav tavs parāds.
- Manas ilgas un manas slāpes, Manas bēdas un manas sāpes - Vai nekad tās nevar būt tavas? Vai tās mūžam būs katram savas?
2.parasti akuz.: tavu; parasti izsaukuma teikumos; part. nozīmē Lieto, lai norādītu uz pārsteigumu, izbrīnu, arī sašutumu.
PiemēriTavu slapju rudeni - kopš Miķeļiem kā sācis līt, tā tek vienā gabalā!
- Tavu slapju rudeni - kopš Miķeļiem kā sācis līt, tā tek vienā gabalā!
- Tavu piķi. Uz mirkli bija izkritis no prāta, ka vecākais un otrais mehāniķis kopā ar bocmani un zivju meistaru palika uz bāzes kuģa.
- Ak tavu puisīšu prātiņu jaunu! Jūs laikam turat zēniem par kaunu villainē tīties, kā skuķīši tinas?
Avoti: 7-2. sējums