teicējs
teicējs -a, v.
teicēja -as, s.
1.Darītājs → teikt.
2.folkl. Dziedātājs, kas uzsāk dziedāt melodiju ar atbilstošo tekstu (parasti teicamajās dziesmās). Saucējs (2).
PiemēriAr teikto dziesmu melodiku saistās arī primitīvākais un reizē savdabīgākais latviešu tautas mūzikas vairākbalsības veids - dziedāšana ar teicējām, vilcējam un locītājām.
- Ar teikto dziesmu melodiku saistās arī primitīvākais un reizē savdabīgākais latviešu tautas mūzikas vairākbalsības veids - dziedāšana ar teicējām, vilcējam un locītājām.
3.Cilvēks, no kura iegūst informāciju par (parasti) folkloras sacerējumiem, kādu izloksni, vēsturiskiem notikumiem.
PiemēriBet pasakas arī ir īstenības -i pasakas dzīvo pēc teicēja nāves un pēc pasakas pazīst tās teicēju.
- Bet pasakas arī ir īstenības -i pasakas dzīvo pēc teicēja nāves un pēc pasakas pazīst tās teicēju.
- Savus teicējus viņš meklē starp vienkāršajiem ļaudīm, kur viņš atrod apbrīnojamas dziesmu bagātības, īstus, lielus tautas mūzikas meistarus.
- Sevišķi rūpīgi pārbaudāmi etnogrāfijas materiālu pieraksti, jo tos kā ziņu vācējs, tā teicējs var subjektīvi vairāk ietekmēt pat tādā gadījumā, kad teicējs pētāmā jautājumā ir kompetents.
4.Aktieris, kas (piemēram, daiļdarbu lasījumos, raidlugās, izrādēs) runā autora tekstu autora vārdā.
Avoti: 7-2. sējums