ticēt
ticēt ticu, tici, tic, pag. ticēju; intrans.
1.Būt tādam, kam ir pārliecība (piemēram, par kā patiesumu, esamību, īpašībām), kura parasti balstās uz "daļēju pamatojumu, pierādījumu vai kurai nav pamatojuma, pierādījuma.
PiemēriTicēt zinātnes sasniegumiem.
Stabili vārdu savienojumiNeticēt (arī negribēt ticēt) savām acīm.
1.1.Būt tādam, kam ir pārliecība par (kā) vēlamību, (kāda cilvēka) uzticamību, patiesumu.
PiemēriPēcpusdienās ne reizi pat viņa netaisījās uz rados iešanu, lai vēlu vakarā nebūtu jāatgriežas. Tik maz viņa pati ticēja palikšanai tur pie radiem.
2.rel., mit. Būt tādam, kam ir pārliecība par dieva vai dievu, pārdabisku būtņu, spēku, parādību esamību, to ietekmi uz cilvēkiem, cilvēci, dabu.
PiemēriTicēt Dievam nozīmē iegūt pieredzi par vēl kādu realitāti mūsos, saskaņā ar kuru savā dzīvē iegūstam līdzsvaru, mieru un dzīves jēgas izpratni.
Avoti: 7-2. sējums