ticīgs
ticīgs -ais; s. -a, -ā
ticīgi apst.
1.rel., mit. Tāds, kas tic (2). Tāds, kas ir kādas reliģiskas organizācijas, kopas loceklis.
PiemēriVecaistēvs bija bargi ticīgs un lūdza dievu katru dienu.
1.1.lietv. nozīmē: ticīgais, -ā, v.; ticīgā, -ās, s. Cilvēks, kas ir kādas reliģiskas organizācijas, kopas loceklis.
PiemēriĪsteni ticīgie.
2.Tāds, kas tic (1).
PiemēriTik naivi ticīgi mēs esam, ka ņemam par pilnu ik labu vārdu, kas par mums sacīts.
2.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriViņa sēdēja un ticīgi skatījās gandrīz mutē skolotājai, mūsu klases audzinātājai, - vai tiešām viņa tā tvēra katru vārdu..
3.novec. Čakls, darbīgs. Arī tikumīgs, ticis.
Piemēri..par krietnu darba darītāju vēl saka arī: tikls darba strādnieks, ticīgs strādnieks, viņš strādā ticīgi.
Avoti: 7-2. sējums