trīceklīgs
trīceklīgs -ais; s. -a, -ā
trīceklīgi apst.
1.Tāds, kas trīc (1). Tāds, kas mēdz trīcēt.
PiemēriBet ar katru nākošo [nesamo] maisu kājas brīnumainā kārtā kļūst trīceklīgākas, ļodzīgākas un visbeidzot sāk iet pavisam ne tur, kur vajag.
- Bet ar katru nākošo [nesamo] maisu kājas brīnumainā kārtā kļūst trīceklīgākas, ļodzīgākas un visbeidzot sāk iet pavisam ne tur, kur vajag.
- Nīgrā noskaņā istabas durvīs parādās Vilhelms. Brīdi drudžaini nopētījis pagalmu, viņš trīceklīgi virzās uz ogotāju pusi.
- Uz pirkstu galiem pie smaržām lavās trīceklīgi ākstīgā vecene Voiņicka.
2.Tāds, kas trīc (2).
PiemēriTrīceklīga gaisma.
- Trīceklīga gaisma.
Avoti: 7-2. sējums