trīcēt
trīcēt trīcu, trīci, trīc, pag. trīcēju; intrans.
1.Atrasties kustībā, kam raksturīgas īsas, biežas svārstības (par cilvēku, tā ķermeni, ķermeņa daļām).
PiemēriTrīcēt aiz aukstuma.
Stabili vārdu savienojumiSirds trīc (arī dreb).
1.1.Par dzīvniekiem, to ķermeni, ķermeņa daļām.
PiemēriAitas, kā no kaut kā nejauša satrūkušās, sabruka gubā, žēli blēja, trīcēja..
1.2.Par augiem, to daļām.
PiemēriŠalc vieglā vējā mežamala, Un apses dreb un trīc.
1.3.Par priekšmetiem.
PiemēriLogu rūtis trīc.
1.4.pārn. Baiļoties (par ko). Izpausties, parasti vāji (par psihisku stāvokli, domu u. tml.).
Piemēri..to [tēvu] turēju tikai par bargu, nežēlīgu soģi, no kura man pastāvīgi jātrīc un jābaidās.
2.parasti 3. pers. Būt nevienmērīgam augstumā, skaļumā (par skaņu).
PiemēriDeg sveces ap zārku. Trīcošā balsī izvadītājs uzsāk pazīstamo dziesmu «No miršanas lai dziedam...»
2.1.Būt nevienmērīgam stiprumā (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriMetinātāju nodaļas tumšajā telpā plaiksnījās zili balta autogēna liesma. Trīcošās gaismas spožums staipīja strādājošo vīru ēnas dīvainos veidos uz nokvēpušām sienām.
2.2.Viegli svārstīties (par gaisu, gaisa strāvu, arī uguni).
PiemēriBrīnišķi smaržīgs šīs svētdienas rīts, Tvaiki jau saulē virs arumiem trīc.
2.3.Būt tādam, kurā izplatās svārstības (par vietu, vidi).
PiemēriPutnu dziesmas atskanēja no jauna. Visa birzs trīcēja no dažādām balsīm.
Avoti: 7-2. sējums