trūkt1
trūkt parasti 3. pers., trūkst, pag. trūka; intrans.
1.Tiekot stieptam, stiepes iedarbībā dalīties divās daļās (parasti par ko samērā tievu). Tiekot stieptam, stiepes iedarbībā dalīties nost no kā (par ko piestiprinātu, parasti piešūtu).
PiemēriVirve trūkst pušu.
Stabili vārdu savienojumiSirds (vai) trūkst (biežāk plīst) (pušu).
1.1.pārn. Tikt pēkšņi pārtrauktam, arī izbeigties (par darbību, norisi, stāvokli).
PiemēriSaruna visu laiku trūkst, it kā viņi šķetinātu dzijas kamolu, kurā kodes iemetušās.
Avoti: 7-2. sējums