Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
trūkt1
trūkt parasti 3. pers., trūkst, pag. trūka; intrans.
1.Tiekot stieptam, stiepes iedarbībā dalīties divās daļās (parasti par ko samērā tievu). Tiekot stieptam, stiepes iedarbībā dalīties nost no kā (par ko piestiprinātu, parasti piešūtu).
PiemēriVirve trūkst pušu.
  • Virve trūkst pušu.
  • Vecāmāte vērpj līdzenu pavedienu.. Viņas dzijas netrūkst ne tinot, ne spolējot, ne audeklu velkot, ne aužot.
  • Dārzs it kā novaid... Tā vijolei stīga trūkst.
  • ..iekšās kas plīsis vai trūcis, kāds audzējs vai jēlums..
  • Un nokaras bocmanim Galva uz leju Kā jakai Trūkstoša poga..
  • pārn. ..visiem putniem [sākoties vasarai] dziesmu krelles trūkst, vairs tik iztālēm un sausi, sīki noskan vējā mestais dzeguzes ku-kū...
  • pārn. Sveilim mēle mežģījās, un runas pavediens desmit reižu trūka.
Stabili vārdu savienojumiSirds (vai) trūkst (biežāk plīst) (pušu).
1.1.pārn. Tikt pēkšņi pārtrauktam, arī izbeigties (par darbību, norisi, stāvokli).
PiemēriSaruna visu laiku trūkst, it kā viņi šķetinātu dzijas kamolu, kurā kodes iemetušās.
  • Saruna visu laiku trūkst, it kā viņi šķetinātu dzijas kamolu, kurā kodes iemetušās.
  • Dzimtas sakari trūkst kā pakulu pavedieni.
  • Darbi ne reizi vien trūka pušu: te nebija atvesta apsolītā caurule, te skaidu aptrūka.
Avoti: 7-2. sējums