tramdīt
tramdīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Vairākkārt likt, pavēlēt (parasti stingri, noteikti, arī nelaipni) darboties, rīkoties, ko veikt.
PiemēriDirektora dzīves biedre Ināra, arī skolas audzinātāja, stāsta leģendu par Naukšēnu muižas grāfu fon Groti. Bijis velnišķīgi bargs, skops un nepieejams tēvainis. Dzinis un tramdījis kalpus bez žēlastības.
1.1.Vairākkārt likt, pavēlēt pārtraukt (kādu stāvokli) un doties (kur, ārā no kurienes u. tml.).
PiemēriTagad tādus jaunus puišus tramda uz leģionu.
1.2.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu vairākkārt traucēt, neļaut mierīgi dzīvot, darboties.
PiemēriAstoņus līdz desmit gadus veci puišeļi ar mopēdiem braukāja katru dienu: gan tramdīdami gājējus pa ietvi, gan maisoties mašīnām pa vidu.
1.3.Trenkāt, arī biedēt, vajāt (dzīvnieku).
PiemēriSkat, atkal tā velna Ziedaļa ielēkusi auzās! Nu kā netramdīsi tādu!
1.4.pārn. Izraisīt satraukumu, nemieru, pārņemt (par domām, negatīvu psihisku stāvokli u. tml.).
PiemēriSpurainas, negludas domas tramda vecā vīra prātu...
Avoti: 7-2. sējums