urķēt
urķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
Vairākkārt skarot (parasti ar ko smailu), grūst, bīdīt, jaukt, rušināt (parasti ar ko smailu).
PiemēriVectēvs ar garu koku urķē degošās pagales.
- Vectēvs ar garu koku urķē degošās pagales.
- ..staigāju gar jūras krastu, skatos smiltīs, urķēju jūras zāļu kaudzes, ar nūju rakājos tajās, līdz atrodu mazu mazītiņu dzintara gabaliņu..
- ..ieskābušu [rasolu] vepris tikai urķē ar degunu, bet neēd.
- pārn. Rīgas vēsture ir mans jājamzirdziņš: esmu to pētījis un urķējis ar gaužu neatlaidību.
Avoti: 8. sējums