urķīgs
urķīgs -ais; s. -a, -ā
urķīgi apst.; sar.
Tāds, kas mēdz iedziļināties (piemēram, jautājumā), sīki noskaidrot, izpētīt.
PiemēriJau sesto stundu urķīgā komisija pārbaudīja lidojumam sagatavoto lidmašīnu.
- Jau sesto stundu urķīgā komisija pārbaudīja lidojumam sagatavoto lidmašīnu.
- Ne velti prokurors reiz izteicās, ka viņa esot urķīgā izmeklētāja.
- Viņa man atgādināja urķīgu skolotāju, kas ar vīzīgu smīniņu vēro savu skolēnu nedienas.
Avoti: 8. sējums