urbināt
urbināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Griežot vai grozot un spiežot (parasti ko smailu kādā virsmā), radīt (tajā) caurumu, dobumu.
PiemēriKārlis apsēdās blakus mātei, kas ar vieglu spieķīti urbināja zemi pie savām kājām.
1.1.Bakstīt (ko ar ko smailu).
PiemēriTievu kurpes purnu viņa urbināja grīdas paklāju..
1.2.Griežot vai grozot un spiežot (ko smailu kādā virsmā), veidot (tajā caurumu, dobumu).
PiemēriUrbināja galdā caurumiņu.
1.3.pārn. Grauzt (ko), radot (tajā) ejas, bojājumus (par kukaiņiem).
PiemēriSmuks sarkans āboliņš, Tārpiņš serdi urbināja..
2.Ar ko smailu censties izdabūt (ko no kāda cauruma, dobuma, spraugas u. tml.).
PiemēriTikai pēc tam nokļuva platā izbruģētā pagalmā. Divi strīpainos kamzoļos ģērbti cilvēki.. notupušies urbināja zāli no spraugām.
2.1.Tīrīt (kādu dobumu, spraugu), kasot vai bakstot (to ar ko smailu).
Piemēri..vīrs ar pirkstu urbināja degunu.
2.2.intrans.
Piemēri..ar mazo pirkstiņu urbina ausīs..
Avoti: 8. sējums