uzdurties
uzdurties -dūros, -duries, -duras, pag. -dūros; refl.
1.Reti. → uzdurt. Tikt uzdurtam.
PiemēriViņš noņēma uz [eža] adatām uzdūrušos lapu.
2.Nejauši, arī negribēti sastapties (ar kādu), pietuvoties (kādam).
PiemēriAtceļā uz dzīvokli viņš uzdūrās Būkokam. Lūk, kāda sastapšanās - ilgi neredzēts cilvēks!
2.1.Nejauši, negaidīti nokļūt (pie kādas vietas, celtnes u. tml., arī uz kādas vietas).
PiemēriBija jau tumšs, kad viņš sasniedza nelielu meža ceļu, uzdūrās kādām mājām, suņu nikni apriets, gāja tālāk..
2.2.Darbojoties, rīkojoties, parasti nejauši, negaidīti, saskarties (piemēram, ar ko vajadzīgu, vēlamu).
PiemēriIzvandījos - nekā! Zeķu nav. Toties uzdūros labi paslēptai cigarešu paciņai.
2.3.Nejauši saskarties (ar ko) — piemēram, par darbarīkiem darba procesā.
Avoti: 8. sējums