uzdvest
uzdvest -dvešu, -dves, -dveš, pag. -dvesu; intrans.
1.Iesākt plūst, izplatīties (piemēram, par gaisa strāvu, aukstumu, smaržu). Īsu brīdi plūst, izplatīties.
PiemēriNo, jūras uzdvesa vēsums, un es savā plānajā jakā nodrebinājos.
1.1.trans. Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, aukstums, smarža) iesāk izplatīties. Panākt, būt par cēloni, ka īsu brīdi izplatās.
PiemēriUn reizē ar krēslu valgumu uzdveš salijusi zeme.
2.Uzpūst elpu (kādam, kam).
PiemēriViņš bija ideāls pavadītājs. Viņa piesitiens bija tik maigs, ka likās, viņš nemaz nepieskaras, bet tikai uzdveš taustiņiem - viņš mūziku pārvērta dvesmā.
2.1.trans.
PiemēriMežs uzdveš pretim miklu elpu.
Avoti: 8. sējums