uzdurties
uzdurties -dūros, -duries, -duras, pag. -dūros; refl.
1.Reti. → uzdurt. Tikt uzdurtam.
PiemēriViņš noņēma uz [eža] adatām uzdūrušos lapu.
- Viņš noņēma uz [eža] adatām uzdūrušos lapu.
- Zivs cepetis bij apēsts, Preimanim naža galā uzdūrās cūkas gaļas šķēle..
- Uzliekot gremzdojamo pagali uz āža, ar vienu galu tā uzduras uz kāša asā gala..
- Jā, rubīnsārtais trīsuļoda kāpurs ķīsim ir tas pats, kas dzērājam pusstops. Nu nekādi nespēj atteikties, alkatīgi kampj ēsmu un, protams, uzduras uz [makšķeres] āķa..
2.Nejauši, arī negribēti sastapties (ar kādu), pietuvoties (kādam).
PiemēriAtceļā uz dzīvokli viņš uzdūrās Būkokam. Lūk, kāda sastapšanās - ilgi neredzēts cilvēks!
- Atceļā uz dzīvokli viņš uzdūrās Būkokam. Lūk, kāda sastapšanās - ilgi neredzēts cilvēks!
- Bet tad tiem [kareivjiem] bija jāapstājas. Viņi uzdūrās pretiniekam, kas bija nocietinājis pozīcijas līdztekus kādai šosejai..
- Reiz šādā [pastaigas] gājienā viņi uzdūrās aļņiem... Tomam izdevās vienu meža karali ievainot plecā.
2.1.Nejauši, negaidīti nokļūt (pie kādas vietas, celtnes u. tml., arī uz kādas vietas).
PiemēriBija jau tumšs, kad viņš sasniedza nelielu meža ceļu, uzdūrās kādām mājām, suņu nikni apriets, gāja tālāk..
- Bija jau tumšs, kad viņš sasniedza nelielu meža ceļu, uzdūrās kādām mājām, suņu nikni apriets, gāja tālāk..
- Pēc neilga laika viņi uzdūrās uz kādas izsīkušas upes krasta un turpināja ceļu pa to.
- Uzdūrusies lielam celmam, viņa apsēžas uz tā.
2.2.Darbojoties, rīkojoties, parasti nejauši, negaidīti, saskarties (piemēram, ar ko vajadzīgu, vēlamu).
PiemēriIzvandījos - nekā! Zeķu nav. Toties uzdūros labi paslēptai cigarešu paciņai.
- Izvandījos - nekā! Zeķu nav. Toties uzdūros labi paslēptai cigarešu paciņai.
- Beidzot Ade uzdūrās rakstāmgalda atvilktnē noglabātam Zentas arhīvam.
- ..kaut kur lasīju atzinīgus vārdus par.. Toma gleznām.. Pēc tam Toma Melnalkšņa vārdam neuzdūros..
2.3.Nejauši saskarties (ar ko) – piemēram, par darbarīkiem darba procesā.
Avoti: 8. sējums